Ievads — 1. rindkopa
Uzskatot, ka mūsu pienākums ir no savu zinātnes nozaru skatpunkta pievērsties visbīstamākajām un postošākajām mūsu sugas darbībām — vardarbībai un karam; atzīstot, ka zinātne ir cilvēku kultūras produkts, kas nevar būt ne galīgs, ne visaptverošs; un ar pateicību novērtējot Seviljas varas iestāžu un Spānijas UNESCO pārstāvju atbalstu, mēs, apakšā parakstījušies zinātnieki no dažādām pasaules valstīm un atbilstošām zinātnes nozarēm, esam sanākuši kopā un pieņēmuši šādu Paziņojumu par vardarbību. Tajā mēs apstrīdam vairākus šķietamus bioloģiskus atklājumus, kas, tostarp dažu mūsu pašu nozaru pārstāvju skatījumā, izmantoti vardarbības un kara attaisnošanai. Tā kā šie šķietamie atklājumi ir veicinājuši pesimisma gaisotni mūsu laikā, uzskatām, ka to atklāta un pārdomāta noraidīšana var sniegt nozīmīgu ieguldījumu Starptautiskajā miera gadā.
Ievads — 2. rindkopa
Zinātnisku teoriju un datu ļaunprātīga izmantošana vardarbības un kara attaisnošanai nav jauna parādība — tā notiek kopš mūsdienu zinātnes rašanās. Piemēram, evolūcijas teorija ir izmantota, lai attaisnotu ne tikai karu, bet arī genocīdu, koloniālismu un vājāko apspiešanu.
Ievads — 3. rindkopa
Mēs izklāstām savu nostāju piecu tēžu veidā. Apzināmies, ka par vardarbību un karu ir vēl daudzi jautājumi, kurus būtu lietderīgi aplūkot no mūsu zinātnes nozaru skatpunkta, taču šeit aprobežojamies ar to, ko uzskatām par īpaši svarīgu pirmo soli.
1. tēze — 1. rindkopa
NO ZINĀTNISKĀ VIEDOKĻA IR NEPAREIZI apgalvot, ka no saviem dzīvnieku senčiem esam mantojuši tieksmi karot. Lai gan cīņas ir plaši izplatītas dzīvnieku sugu vidū, dabiskos apstākļos dzīvojošām sugām aprakstīti tikai daži postošu cīņu gadījumi starp organizētām vienas sugas grupām, un nevienā no tiem nav izmantoti rīki, kas īpaši izgatavoti kā ieroči. Parastu plēsīgu barošanos ar citu sugu dzīvniekiem nevar pielīdzināt vardarbībai vienas sugas ietvaros. Karadarbība ir īpaši cilvēkiem raksturīga parādība, kas nav sastopama citiem dzīvniekiem.
1. tēze — 2. rindkopa
Tas, ka karadarbība laika gaitā ir tik radikāli mainījusies, liecina, ka tā ir kultūras produkts. Tās bioloģiskā saikne galvenokārt izpaužas ar valodas starpniecību, kas ļauj koordinēt grupas, nodot tehnoloģijas un izmantot rīkus. Karš ir bioloģiski iespējams, taču nav neizbēgams, par ko liecina tā biežuma un rakstura atšķirības dažādos laikos un vietās. Ir kultūras, kas gadsimtiem ilgi nav karojušas, un kultūras, kurās karš dažos laikposmos bijis biežs, bet citos nav noticis.
2. tēze
NO ZINĀTNISKĀ VIEDOKĻA IR NEPAREIZI apgalvot, ka karš vai jebkāda cita vardarbīga uzvedība ir ģenētiski ieprogrammēta cilvēka dabā. Lai gan gēni ir iesaistīti nervu sistēmas darbībā visos līmeņos, tie nodrošina attīstības potenciālu, kas var īstenoties tikai mijiedarbībā ar ekoloģisko un sociālo vidi. Cilvēki atšķiras pēc tā, cik lielā mērā pieredze viņus ietekmē, bet personību veido ģenētiskā mantojuma un audzināšanas un aprūpes apstākļu mijiedarbība. Izņemot retas patoloģijas, gēni nerada indivīdus, kuriem neizbēgami būtu nosliece uz vardarbību. Tie neizraisa arī neizbēgami pretēju rezultātu. Gēni palīdz veidot mūsu uzvedības iespējas, bet paši par sevi nenosaka iznākumu.
3. tēze
NO ZINĀTNISKĀ VIEDOKĻA IR NEPAREIZI apgalvot, ka cilvēka evolūcijas gaitā agresīva uzvedība ir tikusi atlasīta vairāk nekā citi uzvedības veidi. Visām labi izpētītajām sugām statusu grupā iegūst ar spēju sadarboties un pildīt sociālās funkcijas, kas ir svarīgas grupas struktūrai. „Dominance” ietver sociālās saites un piederību; tā nav vienkārši lielāka fiziska spēka turēšana un izmantošana, lai gan var ietvert arī agresīvu uzvedību. Kad dzīvniekiem mākslīgi īstenota ģenētiskā atlase agresīvai uzvedībai, tā ātri radījusi īpaši agresīvus indivīdus; tas norāda, ka dabiskos apstākļos agresija nav tikusi atlasīta maksimālā mērā. Kad šādi eksperimentāli iegūti, ārkārtīgi agresīvi dzīvnieki nonāk sociālā grupā, tie vai nu izjauc tās sociālo struktūru, vai tiek no grupas padzīti. Vardarbība nav ieprogrammēta ne mūsu evolūcijas mantojumā, ne mūsu gēnos.
4. tēze
NO ZINĀTNISKĀ VIEDOKĻA IR NEPAREIZI apgalvot, ka cilvēkam ir „vardarbīgas smadzenes”. Lai gan mums ir nervu sistēmas mehānismi, kas ļauj rīkoties vardarbīgi, tos automātiski neaktivizē iekšēji vai ārēji stimuli. Tāpat kā augstākajiem primātiem un atšķirībā no citiem dzīvniekiem mūsu augstākie nervu procesi filtrē šādus stimulus, pirms mēs uz tiem reaģējam. Mūsu rīcību veido nosacījumu ietekme un socializācija. Mūsu neirofizioloģijā nav nekā tāda, kas piespiestu mūs reaģēt vardarbīgi.
5. tēze
NO ZINĀTNISKĀ VIEDOKĻA IR NEPAREIZI apgalvot, ka karu izraisa „instinkts” vai kāds viens motīvs. Mūsdienu karadarbības attīstībā notikusi pāreja no emocionālo un motivācijas faktoru, kurus dažkārt sauc par „instinktiem”, pārsvara uz kognitīvo faktoru pārsvaru. Mūsdienu karā institūcijas izmanto tādas personiskās īpašības kā paklausība, ietekmējamība un ideālisms, tādas sociālās prasmes kā valoda un tādus racionālus apsvērumus kā izmaksu aprēķini, plānošana un informācijas apstrāde. Mūsdienu kara tehnoloģijas ir pārspīlēti izcēlušas ar vardarbību saistītās iezīmes gan kaujinieku apmācībā, gan sabiedrības sagatavošanā kara atbalstīšanai. Šīs pārspīlēšanas rezultātā šādas iezīmes bieži kļūdaini uzskata par procesa cēloņiem, nevis sekām.
Secinājums
Mēs secinām, ka bioloģija nenolemj cilvēci karam un cilvēce var atbrīvoties no bioloģiskā pesimisma važām un iegūt pārliecību, kas vajadzīga pārmaiņu uzdevumu īstenošanai šajā Starptautiskajā miera gadā un turpmākajos gados. Lai gan šie uzdevumi galvenokārt ir institucionāli un kolektīvi, tie balstās arī uz katra dalībnieka apziņu, kurā pesimismam un optimismam ir būtiska nozīme. Tāpat kā „kari sākas cilvēku prātos”, arī miers sākas mūsu prātos. Tā pati suga, kas izgudroja karu, spēj izgudrot mieru. Atbildība gulstas uz ikvienu no mums.
Vieta un datums
Sevilja, 1986. gada 16. maijs